Nogurušie rūķi
Raksts veidots sadarbībā ar Latvijas Smilšu spēles terapijas biedrību
Vēlos aktualizēt, manuprāt, ļoti nozīmīgu tēmu, kas pēdējos gados aizvien biežāk un biežāk ienāk manā ikdienas praksē smilšu spēles terapijas kabinetā – bērnu nogurums. Domājot par dažādam noguruma izpausmēm bērniem, atcerējos vienu zēnu daudzus gadus atpakaļ, kura centrālie smilšu bilžu stāsti bija veltīti nogurušajiem rūķiem. Par šo, it kā visiem zināmo, bet vienlaicīgi apslēpto un visai sarežģīto parādību, simboliski ļoti daudz pasaka zēna fantāzijā dzimušie stāsti par “nogurušajiem rūķiem”. Cilvēkus, kas ir strādīgi dažkārt dēvē par “darba rūķiem”. Tādi mazi, centīgi cilvēciņi, kuri, lai arī augumā mazi, bet spēj būt nopietni un atbildīgi pret sev uzticētiem pienākumiem un darbu. Rūķu simbols kopumā tiek saistīts ar fizisko un materiālo pasauli, ar bagātībām, ko rūķi iegūst daudz strādājot. Varbūt ne tik bieži pasakās, bet smilšu bildēs rūķi nogurst un vēl jo vairāk, reāli bērni nogurst un pie ilgstošas, nemainīgas, nelīdzsvarotas un neatbilstošas vecumam slodzes, bērna fiziskā, psihiskā un garīgā attīstībā notiek noteiktas nevēlamas izmaiņas, kas kā sekas var izpausties turpmākā dzīvē. Jā, raksta galvenā tematika skars bērnu neatbilstošas nodarbinātības rezultātā radušos hroniska noguruma sindromu (chronic fatique syndrome) un par, ko aizvien biežāk, šajā kontekstā, sāk runāt speciālisti – izdegšanas sindroms (burnout syndrome) bērniem.
Latviešu valodas skaidrojošā vārdnīcā nogurums ir raksturots kā fiziskās un psihiskās darbības spēju, fiziskā spēka samazinājums, izsīkums (kādu darbību, apstākļu iedarbībā). Tātad, mūsu ķermenis un psihe pēc noteiktas devas piepūles signalizē mums par enerģijas izsīkumu un nepieciešamību pēc atpūtas, ēdiena vai nodarbes maiņas. Tas izpaužas stāvoklī, ko saucam par nogurumu. Tas ir dabīgs spēku zuduma un atjaunošanās process. Noguruma atpazīšanai un pārvarēšanai, līdzīgi kā noteiktām stresa devām t.i. būšanai ārpus “komforta zonas” ir pietiekoši liela nozīme cilvēka attīstībā, iepazīstot savas fiziskās un psihiskās robežas, spējas, vajadzības un, lai noteiktā līmenī palielinātu stresa noturību. Jebkurš cilvēks, pieaudzis un bērns piedzīvo nogurumu, lielāku vai mazāku, iespējams ne vienu vien reizi dienā. Savukārt, hroniska noguruma sindroms tiek skaidrots kā slimība, kuru raksturo ilgstošs nogurums (vismaz 6 mēneši) un vairāki psiholoģiski, fiziski simptomi: nogurums sāk traucēt ikdienas aktivitātes, noguruma sajūta var būt jau no rīta pamostoties un ilgt visu dienu, garastāvokļa izmaiņas, miega traucējumi, var tikt ietekmēta īstermiņa atmiņa un koncentrēšanās spējas, iespējamas muskuļu vai locītavu sāpes, galvassāpes, izmaiņas apetītē, vēdera sāpes vai gremošanas traucējumi. Ja hroniska noguruma sindroma pieaugušajiem pētniecībai ir gandrīz simts gadu vēsture, tad nogurumu bērniem zinātnieki ir sākuši interesēties salīdzinoši nesen, pirms nedaudz vairāk kā 10 gadiem. Otrkārt, svarīgi būtu precizēt arī izdegšanas sindroma (burnout syndrome) jēdzienu, jo šobrīd nepastāv vienotības par to vai runājot par bērniem mēs varam piemērot hroniska noguruma vai izdegšanas sindroma diagnozes. Izdegšanas sindroms ir daudz pētīts kopš 1970-tajiem un saistāms ar emocionālu un fizisku izsīkumu, kas saistīts ar nogurumu darbā, kas rada nopietnas negatīvās psiholoģiskas un fiziskas sekas. Arī izdegšanas sindromu tikai pēdējos desmit gadus sāk saistīt ar bērnu hroniska noguruma pazīmēm. Ilgstošs stress, hronisks nogurums un izdegšana var radīt nopietnas sekas bērna fiziskai, emocionālajai un garīgajai attīstībai.
Kādēļ izdegšanas sindroms un hroniska noguruma sindroms ir jāaplūko kopīgi, runājot par pārlieku lielas bērnu nodarbinātības sekām? Ne velti starptautiskās slimību klasifikācijas vēl joprojām atsevišķi neapraksta ne hroniska noguruma, ne izdegšanas sindromu. Problēma ir tajā, ka ilgstoša noguruma simptomi ir daudzu citu slimību pavadonis t.sk. arī līdzīgas pazīmes ir izdegšanas gadījumā. Bez tam bērnu gadījumā, 6 mēnešu ilgums kā viena no saslimšanas pazīmēm ne vienmēr sevi attaisno, jo bērna attīstība tas ir pārāk ilgs laika posms. Hroniska noguruma iemesli var būt bioloģiski (centrālās nervu sistēmas īpatnības, iedzimtība, noteiktu mikroelementu trūkums organismā utt.), psiholoģiski (paaugstināts stress, noslogotība, personības īpatnības u.c.) un sociāli (ģimenes riska faktori: ilgstošas stresa situācijas ģimenē vai skolā, atbalsta trūkums, sociālo kontaktu pārslodze vai izolācija u.c.). Savukārt, izdegšanas sindroma cēloņi pamatā ir saistīti ar pārlieku ilgstošu stresu, emocionālu un fizisku nogurumu darbā.
Kā jau iepriekš minēju, aizvien vairāk bērnu nonāk terapijā ar jauktu fizisko un psiholoģisko simptomātiku: slikts miegs vai miegainība, vēdera sāpes, vemšanas, muskuļu sāpes, galvas sāpes, dusmas un agresivitāte vai gluži otrādi, pasivitāte. Izejot fiziskās veselības pārbaudes nekādas būtiskas novirzes netiek atrastas, kas liecina, ka iemesli ir meklējami citur t.i. fiziska reakcija uz kādām psiholoģiskām vai sociālām grūtībām. Aizvien biežāk, analizējot bērna ikdienu, ģimenes vēsturi un ikdienas dzīvi nākas secināt, ka daudzu bērnu simptomi ir saistīti ar pārlieku lielo bērnu noslogošanu un nepietiekamu atbalstu ikdienas notikumu integrēšanai: aptveršanai, apdomāšanai, refleksijai un dienas emociju atreaģēšanai. Un vēl, bērniem ar noguruma un izdegšanas sindroma pazīmēm ir grūtības ar atpūtu. Vecāki rūpīgi plāno bērna nodarbinātību, bet neplāno un nemāca atpūsties, kā arī vienkārši paslinkot. Daudzi vecāki iespējams uzreiz pikti padomās: “Jā, jā, paslinkot! Kas tad no viņa izaugs!”, bet tik vienkārši tas nav. Bērns nav mazs pieaugušais un viņa mācīšanās, attīstība nenotiek tikai caur pulciņiem, nodarbībām, strādāšanu un pienākumu pildīšanu. Bērns mācās no vecāku uzvedības modeļiem, no ikdienas saskarsmes un attiecībām ar daudzajiem cilvēkiem, spēlējoties un izzinot pasauli t.sk. atpūšoties un arī paslinkojot.
Pēc vairāku gadu prakses novērojumiem, bērnu noslogotība dažkārt pārsniedz pašu pieaugušo noslodzi (bez tam pieaugušie ir brīvi sava brīvā laika plānošanā atšķirībā no bērna) . Bieži vecāki pat nevar atrast laiku bērna psihoterapijai, smilšu spēlei, jo viss laiks ir aizņemts dažādos pulciņos. Vecāki pat piedāvā, vai bērns varētu nākt uz terapiju astoņos vakarā. Protams, ka tas ir pārāk vēls laiks gan man, gan arī bērnam. Vecāki nepiekrīt samazināt pulciņu apmeklējumu skaitu uz terapijas rēķina. Ir bijis, ka tā arī nesanāk vienoties, īpaši, ja vecāki terapiju uztver kā vienu no bērna harmonizējošiem “pasākumiem”. Skumji. Pārgurušajiem bērniem, kas nonāk terapijā ar noguruma un izdegšanas sindroma simptomātiku papildus skolai, mājas darbiem, kas jāpilda pēc skolas vai vēlu vakarā ir vēl 4-6 dažādi pulciņi. Pulciņu kombinācijas ir dažādas, bet sajūta, ka vecāki vēlas, lai bērns būtu veiksmīgs visās jomās t.i. tajās, ko vecāki uzskata par vajadzīgam un veiksmīgām. Bieži tie ir vienas vai vienlaicīgi divu valodu nodarbības. Papildus vienas vai vairāku fizisko aktivitāšu nodarbības (futbols vai hokejs, vingrošana, vieglatlētika, cīņas u.c.). Savukārt meitenēm tās bieži ir papildus tautiskās dejas vai baleta nodarbības. Visdažādākās radošās aktivitātes – zīmēšana, gleznošana, dziedāšana, veidošana utt. Pārgurušo bērnu sapņi ir ļoti pieticīgi – izgulēties, pabūt ar draugiem, nedarīt neko. Taču, kad iestājas brīvlaiks un ir daudz vairāk brīvā laika, viņi it kā apjūk un nezina kā to piepildīt. Agrīnā pusaudžu vecumā, (aptuveni 12 gadi) bērns var sākt protestēt un pārtraukt nodarbību apmeklēšanu. Bieži starp nodarbībām bērni pilnvērtīgi nepaēd. Arī, ja ēšanai ir laiks, tad bērns labāk to velta pabūšanai ar vienaudžiem vai paspēlēties.
Ņemot vērā, ka nogurušie bērni lielākoties nemāk atpūsties, tad iespējams, ka bērns var tiesām aiziet “dīkdienībā” un nekā nedarīšanā. Citreiz “neproduktivitātes” un nekā nedarīšanas, brīva laika trauksme tiek kompensēta ar ēšanu vai izteiktu “sēdēšanu” telefonā. Šī raksta ietvaros, neaprakstīšu visas daudzās negatīvās izmaiņas, kas notiek ar bērnu gan fiziskā, gan emocionālā līmenī un attiecībās, kā arī iemeslos, kas meklējami ģimenes tradīcijās, vecāku trauksmē par bērna nākotni, vecāku priekšstatos par to, kas ir labs vecāks, vecāku nepiepildīto vēlmju realizēšana caur bērnu utt., jo katra no šīm tēmām atsevišķi būtu raksta vērta.
Lai nebūtu jāsaskaras ar bērnu fiziskām saslimšanām, depresijām, neirozēm un personības traucējumiem, vai vēlākiem protestiem un bērna agresivitātes, kas ir kā sekas pārlieku lielai noslodzei, vēlos aicināt vecākus:
Sagatavoja Ieva Lāss, LSST sertificēta smilšu spēles terapijas metodes praktizētaja no 2005.gada, Junga analītiskais psihoterapeits apmācībā, bērnu psihoanalizes apmācībā.
Vēlos aktualizēt, manuprāt, ļoti nozīmīgu tēmu, kas pēdējos gados aizvien biežāk un biežāk ienāk manā ikdienas praksē smilšu spēles terapijas kabinetā – bērnu nogurums. Domājot par dažādam noguruma izpausmēm bērniem, atcerējos vienu zēnu daudzus gadus atpakaļ, kura centrālie smilšu bilžu stāsti bija veltīti nogurušajiem rūķiem. Par šo, it kā visiem zināmo, bet vienlaicīgi apslēpto un visai sarežģīto parādību, simboliski ļoti daudz pasaka zēna fantāzijā dzimušie stāsti par “nogurušajiem rūķiem”. Cilvēkus, kas ir strādīgi dažkārt dēvē par “darba rūķiem”. Tādi mazi, centīgi cilvēciņi, kuri, lai arī augumā mazi, bet spēj būt nopietni un atbildīgi pret sev uzticētiem pienākumiem un darbu. Rūķu simbols kopumā tiek saistīts ar fizisko un materiālo pasauli, ar bagātībām, ko rūķi iegūst daudz strādājot. Varbūt ne tik bieži pasakās, bet smilšu bildēs rūķi nogurst un vēl jo vairāk, reāli bērni nogurst un pie ilgstošas, nemainīgas, nelīdzsvarotas un neatbilstošas vecumam slodzes, bērna fiziskā, psihiskā un garīgā attīstībā notiek noteiktas nevēlamas izmaiņas, kas kā sekas var izpausties turpmākā dzīvē. Jā, raksta galvenā tematika skars bērnu neatbilstošas nodarbinātības rezultātā radušos hroniska noguruma sindromu (chronic fatique syndrome) un par, ko aizvien biežāk, šajā kontekstā, sāk runāt speciālisti – izdegšanas sindroms (burnout syndrome) bērniem.
Latviešu valodas skaidrojošā vārdnīcā nogurums ir raksturots kā fiziskās un psihiskās darbības spēju, fiziskā spēka samazinājums, izsīkums (kādu darbību, apstākļu iedarbībā). Tātad, mūsu ķermenis un psihe pēc noteiktas devas piepūles signalizē mums par enerģijas izsīkumu un nepieciešamību pēc atpūtas, ēdiena vai nodarbes maiņas. Tas izpaužas stāvoklī, ko saucam par nogurumu. Tas ir dabīgs spēku zuduma un atjaunošanās process. Noguruma atpazīšanai un pārvarēšanai, līdzīgi kā noteiktām stresa devām t.i. būšanai ārpus “komforta zonas” ir pietiekoši liela nozīme cilvēka attīstībā, iepazīstot savas fiziskās un psihiskās robežas, spējas, vajadzības un, lai noteiktā līmenī palielinātu stresa noturību. Jebkurš cilvēks, pieaudzis un bērns piedzīvo nogurumu, lielāku vai mazāku, iespējams ne vienu vien reizi dienā. Savukārt, hroniska noguruma sindroms tiek skaidrots kā slimība, kuru raksturo ilgstošs nogurums (vismaz 6 mēneši) un vairāki psiholoģiski, fiziski simptomi: nogurums sāk traucēt ikdienas aktivitātes, noguruma sajūta var būt jau no rīta pamostoties un ilgt visu dienu, garastāvokļa izmaiņas, miega traucējumi, var tikt ietekmēta īstermiņa atmiņa un koncentrēšanās spējas, iespējamas muskuļu vai locītavu sāpes, galvassāpes, izmaiņas apetītē, vēdera sāpes vai gremošanas traucējumi. Ja hroniska noguruma sindroma pieaugušajiem pētniecībai ir gandrīz simts gadu vēsture, tad nogurumu bērniem zinātnieki ir sākuši interesēties salīdzinoši nesen, pirms nedaudz vairāk kā 10 gadiem. Otrkārt, svarīgi būtu precizēt arī izdegšanas sindroma (burnout syndrome) jēdzienu, jo šobrīd nepastāv vienotības par to vai runājot par bērniem mēs varam piemērot hroniska noguruma vai izdegšanas sindroma diagnozes. Izdegšanas sindroms ir daudz pētīts kopš 1970-tajiem un saistāms ar emocionālu un fizisku izsīkumu, kas saistīts ar nogurumu darbā, kas rada nopietnas negatīvās psiholoģiskas un fiziskas sekas. Arī izdegšanas sindromu tikai pēdējos desmit gadus sāk saistīt ar bērnu hroniska noguruma pazīmēm. Ilgstošs stress, hronisks nogurums un izdegšana var radīt nopietnas sekas bērna fiziskai, emocionālajai un garīgajai attīstībai.
Kādēļ izdegšanas sindroms un hroniska noguruma sindroms ir jāaplūko kopīgi, runājot par pārlieku lielas bērnu nodarbinātības sekām? Ne velti starptautiskās slimību klasifikācijas vēl joprojām atsevišķi neapraksta ne hroniska noguruma, ne izdegšanas sindromu. Problēma ir tajā, ka ilgstoša noguruma simptomi ir daudzu citu slimību pavadonis t.sk. arī līdzīgas pazīmes ir izdegšanas gadījumā. Bez tam bērnu gadījumā, 6 mēnešu ilgums kā viena no saslimšanas pazīmēm ne vienmēr sevi attaisno, jo bērna attīstība tas ir pārāk ilgs laika posms. Hroniska noguruma iemesli var būt bioloģiski (centrālās nervu sistēmas īpatnības, iedzimtība, noteiktu mikroelementu trūkums organismā utt.), psiholoģiski (paaugstināts stress, noslogotība, personības īpatnības u.c.) un sociāli (ģimenes riska faktori: ilgstošas stresa situācijas ģimenē vai skolā, atbalsta trūkums, sociālo kontaktu pārslodze vai izolācija u.c.). Savukārt, izdegšanas sindroma cēloņi pamatā ir saistīti ar pārlieku ilgstošu stresu, emocionālu un fizisku nogurumu darbā.
Kā jau iepriekš minēju, aizvien vairāk bērnu nonāk terapijā ar jauktu fizisko un psiholoģisko simptomātiku: slikts miegs vai miegainība, vēdera sāpes, vemšanas, muskuļu sāpes, galvas sāpes, dusmas un agresivitāte vai gluži otrādi, pasivitāte. Izejot fiziskās veselības pārbaudes nekādas būtiskas novirzes netiek atrastas, kas liecina, ka iemesli ir meklējami citur t.i. fiziska reakcija uz kādām psiholoģiskām vai sociālām grūtībām. Aizvien biežāk, analizējot bērna ikdienu, ģimenes vēsturi un ikdienas dzīvi nākas secināt, ka daudzu bērnu simptomi ir saistīti ar pārlieku lielo bērnu noslogošanu un nepietiekamu atbalstu ikdienas notikumu integrēšanai: aptveršanai, apdomāšanai, refleksijai un dienas emociju atreaģēšanai. Un vēl, bērniem ar noguruma un izdegšanas sindroma pazīmēm ir grūtības ar atpūtu. Vecāki rūpīgi plāno bērna nodarbinātību, bet neplāno un nemāca atpūsties, kā arī vienkārši paslinkot. Daudzi vecāki iespējams uzreiz pikti padomās: “Jā, jā, paslinkot! Kas tad no viņa izaugs!”, bet tik vienkārši tas nav. Bērns nav mazs pieaugušais un viņa mācīšanās, attīstība nenotiek tikai caur pulciņiem, nodarbībām, strādāšanu un pienākumu pildīšanu. Bērns mācās no vecāku uzvedības modeļiem, no ikdienas saskarsmes un attiecībām ar daudzajiem cilvēkiem, spēlējoties un izzinot pasauli t.sk. atpūšoties un arī paslinkojot.
Pēc vairāku gadu prakses novērojumiem, bērnu noslogotība dažkārt pārsniedz pašu pieaugušo noslodzi (bez tam pieaugušie ir brīvi sava brīvā laika plānošanā atšķirībā no bērna) . Bieži vecāki pat nevar atrast laiku bērna psihoterapijai, smilšu spēlei, jo viss laiks ir aizņemts dažādos pulciņos. Vecāki pat piedāvā, vai bērns varētu nākt uz terapiju astoņos vakarā. Protams, ka tas ir pārāk vēls laiks gan man, gan arī bērnam. Vecāki nepiekrīt samazināt pulciņu apmeklējumu skaitu uz terapijas rēķina. Ir bijis, ka tā arī nesanāk vienoties, īpaši, ja vecāki terapiju uztver kā vienu no bērna harmonizējošiem “pasākumiem”. Skumji. Pārgurušajiem bērniem, kas nonāk terapijā ar noguruma un izdegšanas sindroma simptomātiku papildus skolai, mājas darbiem, kas jāpilda pēc skolas vai vēlu vakarā ir vēl 4-6 dažādi pulciņi. Pulciņu kombinācijas ir dažādas, bet sajūta, ka vecāki vēlas, lai bērns būtu veiksmīgs visās jomās t.i. tajās, ko vecāki uzskata par vajadzīgam un veiksmīgām. Bieži tie ir vienas vai vienlaicīgi divu valodu nodarbības. Papildus vienas vai vairāku fizisko aktivitāšu nodarbības (futbols vai hokejs, vingrošana, vieglatlētika, cīņas u.c.). Savukārt meitenēm tās bieži ir papildus tautiskās dejas vai baleta nodarbības. Visdažādākās radošās aktivitātes – zīmēšana, gleznošana, dziedāšana, veidošana utt. Pārgurušo bērnu sapņi ir ļoti pieticīgi – izgulēties, pabūt ar draugiem, nedarīt neko. Taču, kad iestājas brīvlaiks un ir daudz vairāk brīvā laika, viņi it kā apjūk un nezina kā to piepildīt. Agrīnā pusaudžu vecumā, (aptuveni 12 gadi) bērns var sākt protestēt un pārtraukt nodarbību apmeklēšanu. Bieži starp nodarbībām bērni pilnvērtīgi nepaēd. Arī, ja ēšanai ir laiks, tad bērns labāk to velta pabūšanai ar vienaudžiem vai paspēlēties.
Ņemot vērā, ka nogurušie bērni lielākoties nemāk atpūsties, tad iespējams, ka bērns var tiesām aiziet “dīkdienībā” un nekā nedarīšanā. Citreiz “neproduktivitātes” un nekā nedarīšanas, brīva laika trauksme tiek kompensēta ar ēšanu vai izteiktu “sēdēšanu” telefonā. Šī raksta ietvaros, neaprakstīšu visas daudzās negatīvās izmaiņas, kas notiek ar bērnu gan fiziskā, gan emocionālā līmenī un attiecībās, kā arī iemeslos, kas meklējami ģimenes tradīcijās, vecāku trauksmē par bērna nākotni, vecāku priekšstatos par to, kas ir labs vecāks, vecāku nepiepildīto vēlmju realizēšana caur bērnu utt., jo katra no šīm tēmām atsevišķi būtu raksta vērta.
Lai nebūtu jāsaskaras ar bērnu fiziskām saslimšanām, depresijām, neirozēm un personības traucējumiem, vai vēlākiem protestiem un bērna agresivitātes, kas ir kā sekas pārlieku lielai noslodzei, vēlos aicināt vecākus:
- Pēc iespējas pašiem darboties kopā ar bērnu. Kopā mācīties valodu, kopā sportot, kopā zīmēt, līmēt. Kaut vai reizi nedēļā. Kopā esot, pauzes no darbošanās un nodarbes maiņa veidojas dabīgi. Katrs vecāks var daudz ko iemācīt savam bērnam. Katrs bērns daudz ko iemāca vecākam. Arī, ņemot vērā, vecāku lielo aizņemtību, tas būtu labs veids kā pabūt kopā.
- Izvēlēties bērnam 1 vai maksimums 2 izvēles pulciņus. Vairāk dažkārt nozīmē mazāk. Viens, bet tāds kas bērnam ļoti patīk, apmeklēts pulciņš var iemācīt bērnam iedziļināties kādā jomā, nevis daudzās un virspusēji. Ja bērnam ir vairāk kā 2 pulciņi, tad gadījumā, ja bērns saka, ka negrib šodien iet, vecākiem var būt grūti izvērtēt vai tas ir tādēļ, ka bērns ir objektīvi noguris vai arī tā ir parastā nodarbošanos dinamika t.i. apnikums, negribēšana (kas laiku pa laikam atnāk visiem) līdzīgi kā citas prasmes, ir jāmācās pārvarēt. Atcerieties, ka bērna “darbs” ir arī skola un mājas darbu gatavošana! Cik daudzi pieaugušie ņem darbu mājās? Cik daudzi pieaugušie pēc darba apmeklē nodarbības katru vakaru visas nedēļas garumā?
- Dabīgi, ja bērns vēlas mainīt pulciņu. Daudzās nodarbības dažkārt “sakrājas”, jo bērns vēlas uzsākt nodarbības citā pulciņā, vecāki neļauj un bērns turpina iet abos, vai jau trešajā. Citreiz vecāki krīt panikā, ja bērnam zūd interese pret kādu nodarbošanos. Bērns izvēlas pulciņu pēc draugu ieteikuma, vecāku ieteikuma, pēc fantāzijas un iedomas. Kāda tieši ir šī nodarbe un, cik lielā mērā piemērota var saprast tikai, tad kad to uzsāk. Pieaugušajiem taču arī ir līdzīgi! Bez tam, bērns daudz ātrāk reaģē, ja viņu kaut kas vairs neinteresē, kā pieaugušais. Citi vecāki baidās, ka bērns ātri pamezdams pulciņu neiemācīsies pacietību, atbildību, pārvarēt negribēšanu utt. Nereti vecākiem arī ir žēl, ieguldītais laiks, nauda un protams, pašu cerības par bērna panākumiem un tas ir motīvs, kādēļ bērnam jāturpina kāda nodarbe, ko viņš patiesībā nevēlas.
- Dažkārt bērnam ir jāizmēģina daudzas nodarbes līdz viņš paliek pie vienas, divām. Katrs bērns ir tik unikāls. Zināju vienu meiteni, kura kopš četriem gadiem interesējās par dinozauriem. Viņa tos kolekcionēja, pētīja to vēsturi un anatomiju turpat 20 gadus. Viens bērns izvēlas vienu nodarbi un viņam nezūd par to interese daudzus gadus. Citam nepieciešami daudzi mēģinājumi. Viens labi jūtas vairāk nodarbināts, taču otrs jūtas noslogots, ja ir viens pulciņš papildus mācībām, īpaši, ja mācībās un attiecībās skolā ir kādas grūtības. To, cik daudz bērns var “turēt”, vai viņa intereses iet dziļumā vai plašumā nosaka daudzi faktori t.sk. katra bērna tipoloģija un iedzimtais temperaments. Izmēģinot un izvēloties bērns iemācās ļoti daudz: uzzina savas spējas, savas stiprās un vājās puses, savas intereses u.c. Bērniem, kas grib mainīt nodarbes ir jāseko, lai tās nesakrājas par daudz. Jāpārrunā pārtraukšanas iemesli, ieguvumi un jāpalīdz plānot, izvēlēties nodarbības. Bērniem bieži svarīgākas ir attiecības, draugi un pasniedzēji, kuriem viņi uzticas, kā pats nodarbību saturs. Tieši tāpat, bērns var vēlēties pamest interesantu nodarbi, jo viņam ir grūtības attiecībās.
- Atbildīgajiem un daudz nodarbinātajiem bērniem ir jādod brīvās dienas. Kādā laika posmā viņš pats var izvēlēties, piemēram, 2 dienas, kuras viņš paņem brīvas, tad kad vēlās. Vecākiem jārespektē bērna izvēle un šīs dienas bez īpašiem paskaidrojumiem.
- Pārdomājiet, kādas ir jūsu ģimenes atpūtas tradīcijas? Ko tas nozīmē jūsu ģimenē? Kā atpūšas vecāki un kā bērni? Kāda ir kopīgā atpūta un kāda individuālā? Atpūta ir svarīga dzīves sastāvdaļa. Vecāki pārmet, ka bērns sēž telefonā, kur iespējams beidzot var sarakstīties ar draugu, bet paši guļ pie televizora.
- Legālā slinkošana. Un kādēļ kādreiz nepaslinkot, īpaši, ja esiet darbīgie un rosīgie? Slinkošana ir Būšana nevis darīšana. Sabiedrībā, kas orientēta uz darīšanu, nevis piedzīvošanu un Būšanu, slinkums tradicionāli tiek uzskatīts par netikumu. Jā, kas par daudz tas par skādi, bet nelielās devās ļoti veselīgi un pat jautri. Kādēļ gan to nedarīt kopā ar bērnu? “Paslinkojam kopā!”. Guļam zālītē un skatāmies mākoņos, minam, ko katrs redz mākoņos vai vienkārši baudām to lēno slīdējumu. Vai arī piemēram, uzstādām noteikumu - stundu neko nedarīt. Slinkošana un garlaikošanās ir divas atšķirīgas parādības. Garlaikošanās iespējams ir ļaunāka, jo ne par ko vairs nav interese un bērns nevar sevi ieinteresēt. Garlaikošanās un “nīkuļošana” dažkārt var būt saistīta ar pārslodzi, ar sajūtas par paša interesēm un vajadzībām zaudēšanu, nespēju formulēt, ko man īsti gribas. Savukārt, slinkums lielākoties ir saistīts ar motivācijas trūkumu kaut ko darīt.
- Bērnu var neinteresēt tas, kas interesē vecākus. Lielu emocionālo spriedzi bērniem rada nodarbes, kuras viņus neinteresē vai viņš jūtās slikti tajās, un tās ir vecāku uzspiestas. Ja šādas nodarbes, kas neatbilst bērna interesēm ir vairākas un ilgstošas, tad tās būtiski ietekmē bērna personības attīstību un raksturu, veicina hronisku nogurumu, emocionālo izdegšanu.
- Katru gadu, parasti pirms skolas sākuma, ar bērnu pārrunājiet pulciņu grafiku. Ko bērns vēlās turpināt, kas viņam patīk, ko viņš vēlētos pārtraukt un varbūt uzsākt no jauna vai atstāt visu kā ir. Bērns pats tiek iesaistīts savu interešu un vajadzību noskaidrošanā, nodarbību plānošanā un atbildības par to izpildi uzņemšanās. Vecākiem jābūt jūtīgiem pret bērna interesēm, dažkārt bērni piekrīt, kaut kur iesaistīties, jo vecākiem ļoti gribas, lai bērns apmeklētu kādu no pulciņiem.
- Sekojiet bērna režīmam un māciet atpūsties! Atbildīgie un strādīgie bērni dažkārt pārlieku fokusējas uz savu produktivitāti un atstāj novārtā ēšanas un atpūtas ritmu. Tas nozīmē, ka vecākiem tam ir jāseko līdzi.
- Neko nevajag pārspīlēt! Rūpēs par bērna attīstību, dažkārt aizmirstas, ka bērnam ir jāpiedzīvo bērnība. Bērns neattīstās tikai pulciņos un nodarbēs, bet visā ikdienas dzīvē kopumā. Ja kaut kas dzīvē ir par daudz, tad notiek vienpusīga attīstība. Tāpat, ja bērnam ir pārāk daudz atpūtas, nekādas nodarbes un intereses. Arī tas protams, būs otrs “grāvis”. Līdzsvara meklējumi ir katras dienas uzdevums.
- Pārrunāt ar bērnu viņa ikdienas notikumus un jūtas, ko viņš pa dienu ir piedzīvojis. Bērniem, kuri piedzīvo noguruma un izdegšanas sindromus kopīga iezīme, ka saspringtajā mācību un nodarbību ritmā ir pārāk maz refleksijas, sarunu par to, kas notiek ar bērnu dienas laikā un jūtu atreaģēšanas, apzināšanās. Savā ziņā var teikt, ka daudzi bērni kaut kādā mirklī sāk darboties kā autopilotā un rezultātā sāk slimot vai parādās kādas psiholoģiskās, uzvedības problēmas.
- Ja bērnam sākušās emocionālās, veselības un uzvedības problēmas, tad primāra ir atveseļošanās, ikdienas ritma pārstrukturēšana un prioritāšu likšana, nevis visu nodarbību turpināšana. Pārslodze un nodarbību turpināšana neskatoties ne uz ko, var radīt tikai turpmāku nepatiku. Ir bērni, kuri pēc daudziem pārslodzes gadiem, būtiski maina savu uzvedību, protestē un neapmeklē vairs nevienu pasākumu. Citi aiziet saslimšanā.
- Ja bērnam no pārslodzes ir jau sākušās psiholoģiskas, uzvedības vai veselības problēmas, tad steidzami jāmeklē palīdzība pie speciālistiem. Speciālists var palīdzēt ieraudzīt situāciju no malas, sniegt atbalstu bērnam un vecākiem, kā arī kopīgi meklēt risinājumus.
- Ja bērnam ir jāapmeklē smilšu spēle, psihoterapija, tad atveseļošanas plāns ir prioritārs un vecāku sadarbībai ar speciālistu ir izšķiroša nozīme. Bez sadarbības ar vecākiem kādas izmaiņas bērna veselībā, uzvedībā un emocionālā stāvoklī ir grūtāk sasniedzamas, jo sākotnējā problēma nāk no ģimenes.
Sagatavoja Ieva Lāss, LSST sertificēta smilšu spēles terapijas metodes praktizētaja no 2005.gada, Junga analītiskais psihoterapeits apmācībā, bērnu psihoanalizes apmācībā.