LV / EN / RU
Uguns simbols smilšu spēlē
Tā piesaista un baida, silda un apdedzina. Ja tās pietrūkst, mēs varam nosalt. Kad tās ir par daudz mums draud briesmas sadegt. Tā dejo,spelejas, iedvesmo un iznīcina. Ta šķīsta un attīra. Degošā krūmā tā apliecina Dieva klātbūtni. Vulkānu dievietes Pīlas izvirstie lavas vilņi iznīcina visu esošo, vienlaikus radot augsni jaunai dzīvībai. Kalves liesmās Brigida un Hēfests rada savus brīnumdarbus.
No senseniem laikiem uz uguns tiek gatavots ēdiens, pie tās pielūgti Dievi, ap to sasēdušies ļaudis ir dziedājuši, stāstijuši pasakas un teikas. Pie pavarda ir pieņemtas dzemdības, pie tā ir sildījušies slimie un mirstošie.
Senie rituāli ir veidojušies no dejām un dziesmām ap svēto uguni. Daudzās kultūras ir ticejums, ka jauna diena dzimst saulrietā un spēku smeļas no pavarda gaismas, rīta blāzmai austot, diena jau ir pusmužā…
Uguns ir paslēpta kokā, tālas uguns atblāzma pie mums atnāk no zvaigznēm, bet visvairāk mūs silda uguns mūsu sirdīs.
Ketlina Dženksa
Gandrīz visos klasiskajos pasaules uzskatos uguns ir viens no arhetipiskajiem elementiem, kas veido pasaules uzbūves pamatus. Tā klasiskajā Rietumu filozofijā (vēsturiski – grieķu) pasaules uzbūves pamatelementi bija gaiss, uguns, ūdens, ēters, zeme. Savukārt seno ķīniešu priekšstatos par pasaules uzbūvi pamatā bija koks, metāls, zeme, uguns un ūdens. Indiešiem Panchamahabhuta jeb pieci lielie elementi ir Prithvi/Bhumi – zeme, Ap/Jala – ūdens, Agni/Tejas – uguns, Vaju/Pavan – gaiss/vējš, Akasha – ēters. Un tad arī japāņu GODAI jeb lielais piecinieks: zeme, ūdens, uguns, vējš, koks. Tas ļauj saprast, cik lielu nozīmi savā pasaules uztverē cilvēki ir piešķīruši ugunij, kas arī ir saprotams, ja ņem vērā, cik nozīmīga civilizācijas pirmsākumos bija uguns apgūšana.
Papildus informācijai – Uguns