Junga ideja par Ēnu, kuru viņš pirmo reizi, tāpat kā Personas jēdzienu, plašāk skaidroja savā darbā "Psiholoģiskie tipi" 1921. gada izdevumā, ir viens no svarīgākajiem jēdzieniem Junga teorijā. Pēc viņa domām Ēna ir morāla problēma, kura met izaicinājumu Ego individualitātei kopumā, jo neviens cilvēks nespēj apzināties savu Ēnu, nepieliekot nopietnas morālas pūles. "Ēnas apzināšanās ietver sevī reāli esošu tumšo personības aspektu atzīšanu."
Un viņš saka: "Ēna parasti ir fundamentāls pretstats apzinātajai personībai. Šis kontrasts ir priekšnoteikums to potenciālu dažādībai, no kuriem rodas psihiskā enerģija. Bez tās nebūtu nepieciešamā sasprindzinājuma. Tur, kur darbojas ievērojama psihiskā enerģija, mēs gaidām atbilstošu sasprindzinājumu un iekšēju pozīciju. Pretstatiem ir noteikta raksturojoša daba: pozitīvo īpašību klātbūtne nozīmē uzvaru pār atbilstošo ļauno, bez līdzinieka labais būtu bāls, neefektīvs un nereāls. Ekstrēmo Ēnas pretstatu apziņai mīkstina papildus kompensējoši procesi bezapziņā. Iedarbība uz apziņu galu galā rada vienojošus simbolus" (Jungs 1963).

Šis process, ko tik skaisti apraksta Jungs, var tikt izjusts caur izpausmi smiltīs un vēlāk to var apskatīt smilšu bildēs (ainās). Spriedzes un iekšējās pretestības starp apziņu un bezapziņu rezultātā rodas vienojošie simboli, kuri atkal un atkal parādās smilšu bildēs visā terapijas procesa gaitā.

Mjureis Stains metaforiski saka, ka "Ēna, tā ir mūsu pašu veidols (tēls), kurš slīd aiz mums, kad mēs virzāmies uz gaismu. Persona ir tās pretstats, sejsegs, kuru mēs uzliekam, tiekoties ar citiem, ar sabiedrību."(M. Stains 2010).
Saturs un kvalitāte, no kura veidojas Ēna, tiek izvēlētas Ego attīstības laikā. Tas, ko Ego – apziņa noraida (noliedz), nonāk Ēnā, bet tas, kas ir pieņemams un ar ko identificējamies, kļūst par paša un Personas daļu. Ēnu raksturo tās iezīmes, kuras nav savienojamas ar Ego apziņu un Personu. Ēna un Persona ir svešas Ego un eksistē tajā mūsu apzinātajā psihes daļā, kurā mēs apzināmies, ka tādi mēs, patiešām, esam. Jeb, mums, vismaz ir priekšstats, ka mēs tādi esam.
Persona un Ēna ir kā divi brāļi (māsas) – viens pie cilvēkiem, bet otrs – vientuļnieks. Tās ir pretstati – ja viena brunete, otra blondīne, viena racionāla, otra – emocionāla. Kā Kains un Ābels, Ieva un Lilita, Afrodīte un Hēra. Figūras, kuras sastāda šādus pārus no vienas puses papildina viena otru, no otras ir pretstati.

Sākotnēji, definējot Ēnas jēdzienu, Jungs runāja par to tikai kā par "personības negatīvo pusi." Visu to negatīvo īpašību kopumu, kuras mēs gribam paslēpt kopā ar personīgās bezapziņas nepietiekami attīstītajām funkcijām un saturiem."(Jo tieši rakstot teoriju par psiholoģiskajiem tipiem un to funkcijām, Jungs nonāca pie tā, ka tas, kas ir pretstats vadošajai funkcijai, atrodas ēnā, ja vadošā funkcija ir jūtas, domāšana ir ēnā, ja vadošā sajūtas, ēnā ir intuīcija. Tāpat Ēnā atrodas visas nediferencētās funkcijas, kamēr par cilvēka vienīgo diferencēto funkciju tiek apzināta vadošā funkcija, kamēr cilvēks par iekšējo un ārējo realitāti pieņem tikai šo vienu funkciju un viņa redzeslokā ir tikai šī viena psihiskā substance.
Vēlāk teoriju par psiholoģiskajiem tipiem papildina Džons Bibi, kurš par ēnu raksta, ka ēnas atšķeltās daļas ir pavisam neapzinātas, līdz tās pakāpeniski sāk parādīties sapņos, simptomos vai afektos, meklējot saikni ar Ego. (J.Bebee, 1992.))
Vēlākajos gados Jungs paplašina Ēnas jēdzienu un raksta: ka "Līdz šim tika ticēts, ka cilvēka Ēna ir visa ļaunā avots. Tuvāk izpētot, izdevās pārliecināties, ka neapzinātā psihes daļa, ti. tās Ēna nesastāv tikai no morāli peļamām tendencēm, bet izrāda arī vairākas labas īpašības, tādas kā dabiski instinkti un reakcijas, reālistiski insaiti un kreatīvi impulsi utt." (Jungs 1959.)

Pārfrāzējot Junga domu, Džeims Hollis vienkāršoti saka, ka "Ēna ir viss tas, kas attiecas uz mani un izsauc manī diskomfortu."
Cilvēks var neapzināties savu Ēnu vai arī negribēt to apzināties. "Ēna izsauc trauksmi, traucē mieru, sēj nepārliecību par sevi, iedragā manas apzinātās vērtības vai arī mudina vairāk apzināti izturēties pret vērtībām, kas dažkārt noved mani apjukumā. Ēna ir viss tas, kas es gribu būt un ko es negribu sevī redzēt"(Hollis 2005).

Tādā veidā Ēna nekādā gadījumā nav ļaunuma sinonīms.

Mēs savu Ēnu iemiesojam četros dažādos veidos:

• Kad Ēna paliek bezapziņas līmenī un izdara izvēli mūsu vietā.
• Kad mēs projicējam Ēnu uz citiem un tādā veidā atsakāmies no tā, kas ir ārkārtīgi tuvs mūsu būtībai.
• Kad mēs identificējamies ar Ēnu un dzīvojam ar to, neradot iespēju kritiski attiekties ne pret sevi, ne savas darbības sekām.
• Kad mēs pieļaujam, ka kaut, kas izsauc mūsos diskomfortu, kaut kādā ziņā attiecas uz mums, līdz ar to palielinās mūsu iespējas darbam ar Ēnas enerģiju un tās apzinātu asimilāciju.

Zīdaiņa vecumā un vēlāk, bērnībā, bērns visbiežāk piedzīvo situācijas, kas viņam iemāca sevi atdalīt no savas dabīgās Patības, no savas labākās daļas – bieži vien mazais bērns izjūt – mana raudāšana, mani smiekli padara māti trauksmainu. Jungs saka, ka Ēnas pamatā ir bērna bailes tikt mātes atraidītam, pamestam. Vai vēlāk, piemēram, – manas neatkarīgās domas aizvaino tēvu. Bieži vien bērniem netiek dota iespēja un nav bijis atļauts izdzīvot visvarenības stadiju – māte, tēvs, apkārtējā vide nav atbalstījuši viņā šo izpausmi, tā nav tikusi atspoguļota. Tā bērnā veidojas mazvērtības jūtas, nepārliecība par sevi, kas kļūst par Ēnas materiālu.
Tātad rodas sajūta: "man jāziedo savas visdziļākās jūtas, lai justos drošībā."
Ko tikai bērns nav gatavs darīt, lai panāktu kompromisu – lai savās mājās sajustu atzīšanu, sajustos mierīgi un droši. Un tad, mēs ne tikai interniorizējam citu cilvēku neapzinātās vajadzības, mēs izaugam, iemācoties mākslīgi uztvert viņu pat vissīkākās reakcijas vai balss intonācijas un pēc tam norīt savu kaunu, kuru izsaukusi mūsu nodevīgā pielāgošanās.(Dž. Hollis šo pielāgošanos nosauc par kvislingu, tas ir reāls cilvēks, kurš bijis savas tautas nodevējs, kara laikā pārejot fašistu pusē). Viņš saka, ka runa ir par to, ka katrā no mums dzīvo savs iekšējais Kvislings, savs nodevējs, kurš nodod mūs pašus un apkārtējos, jo, neatpazīstot savu Ēnu mēs nododam arī apkārtējos – ar savu izturēšanos, ar projekcijām. Hollis runā par to, kurš gan no mums ar laiku neapzināti nav sācis izmantot šos aizsargmehānismus? Kurš no tiem laikiem nav piedzīvojis ciešanas, nonākot smagā depresijā, piedzīvojot niknuma lēkmes vai kaunu? Un kurš gan no mums, arī kļūdams pieaudzis, neiziet uz šiem pašiem kompromisiem, kuri tika no mums prasīti bērnībā?
Vai arī tas, ko mēs saucam par vainas izjūtu, ir tikai aizsardzība pret pieaugošajām bailēm: tā ir netiešā reakcija uz trauksmi, ar kuru vainas izjūta tajā brīdī saplūst tik lielā mērā, ka nav iespējams tās atšķirt. Mums bieži nākas dzirdēt, ka cilvēki jūtas vainīgi, izjūt satraukumu, ja viņiem ir jāpasaka kādam "nē" vai arī tad, ja viņi jūtas nepilnvērtīgi kā vecāki. Šīs jūtas pakāpeniski ir attīstījušās bērnībā, kad dabiskais bērna narcisisms, kurš spontāni izsaka viņa vēlēšanos, tūlīt atduras pret necaurlaidīgo (nepieejamo)pieaugušo pasauli, kuras neierobežotā vara var sodīt vai neizrādīt jūtas vai atzinību un atbalstu. Tādā pasaulē nevar izdzīvot neviens bērns, tādēļ viņš ātri iemācās savas jūtas savaldīt un tās slēpt. Šī vainas izjūta rodas, lai izvairītos izsaukt citos aizvainojumu, greizsirdību, niknumu un veselu rindu citu emociju, kas veido Ēnas saturu.
Jungs teica, ka ja cilvēks neapzinās savu Ēnu, (ja viņam nav Ēnas), un viņš no tās cītīgi izvairās, tad cilvēks ir ļoti ierobežots savās izpausmēs un attīstībā. Jo vairums no mums esam audzināti tā, lai mēs būtu labi, bet ne Patiesi; spējīgi pielāgoties, bet ne Droši un Uzticami; adaptīvi, bet ne Pārliecināti par sevi. Tādā veidā šī vainas izjūta kā aizsardzība no milzīgajām bailēm, neļauj cilvēkam būt pašam. Un rodas jautājums, no kā cilvēks aizsargājas? Pilnīgi noteikti atbilde būs, ka šīs bailes ir par to, ka viņu pieņemto lēmumu realizācija kādu citu var padarīt nelaimīgu. Vainas izjūta nozīmē, joprojām būt piesaistītam savai bērnībai.

Tātad šī pielāgošanās cena, kas nepieciešama, lai mēs saņemtu atzīšanu un pieņemšanu, kā arī sadzīvot ar eksistenciālajām bailēm, ir instinktīvā veseluma zaudēšana, un tādā veidā tā kļūst par neirozi. Hollis uzskata, ka mūsu Ēna ir izvietojusies pašā neirozes vidū, kuras pamatā ir atsvešināšanās no Patības, mūsu psihes centra.

Dž. Hollis uzskata, ka Ēnas saturs veidojas no "Pārpilnības" traumas, ti. no pārmērīgas ārējās pasaules iedarbības uz bērna vājo, nenostabilizējušos psihi, un "nepietiekamības" traumas, ti., no nepietiekošas uzmanības, paviršas attieksmes pret bērna jūtam vai atteikšanās apmierināt bērna vajadzības.

Bieži vien mūsu neizdzīvotā (nepiedzīvotā)dzīve uzpeld virspusē ļoti būtiskos dzīves momentos, piemēram, projekcijās uz Citiem, pretējā dzimuma pārstāvjiem – mīlestības attiecībās. Tādas situācijas bieži tiek piedzīvotas pāru attiecību dinamikā, kad atbildība pilnībā tiek uzlikta partnerim; un šeit bieži bez uzmanības paliek tas, jo nav apzināts, ka cilvēks šo partneri ir izvēlējies tieši par savas Ēnas nesēju. Jo tad gadās, ka partneris nepiepilda mūsu vēlmes. Un tieši partneris ir tas, kurš izliek šos āķīšus, uz kuriem mēs uzķeramies, lai sastaptos ar savu Ēnu. Un tad ir jautājums – vai mēs turpinām projicēt, vai lēnām sākam apzināties, ka kaut kādas daļas – pozitīvās vai negatīvās ir arī mūsos. Tas ir viens no veidiem, kā mēs iepazīstam savu ēnu. Jo bieži vien absolūti neproporcionālās spēcīgās reakcijas uz sīkām provokācijām ir kompleksa iedarbināšanas pazīme, kas norāda uz Ēnas problēmu.

"Tas, kurš skatās ūdens spogulī, vispirms ierauga pats savu personīgo atspulgu. Tas, kurš grib nokļūt pats pie sevis, arī riskē satikties pats ar sevi. Spogulis neglaimo, tas precīzi atspoguļo to seju, kuru mēs nekad neparādām pasaulei, paslēpjot to aiz Maskas. Spogulis parāda mūsu patieso seju. Tāda ir vīrišķības pārbaude ceļā uz dzīlēm, mēģinājums, kuru lielākā daļa cilvēku labprātāk atvaira, jo tikšanās pašam ar sevi pieder pie nepatīkamākajām izjūtām. Parasti viss negatīvais tiek projicēts uz citiem, uz ārējo pasauli. Ja cilvēks ir spējīgs ieraudzīt pats savu Ēnu, un izturēt to, ko viņš par to zina, uzdevums, kaut pat visniecīgākajā mērā, ir atrisināts, katrā ziņā, nosacīti, vismaz personīgās bezapziņas līmenī. Ēna ir dzīves esamības būtiska daļa, un vienā vai otrā veidā var tikt pārdzīvota. Novērst (atstādināt) Ēnu nesāpīgi – ar pierādījumu vai paskaidrojumu palīdzību – nav iespējams. Nonākt līdz Ēnas pārdzīvojumam ir neparasti grūti, jo tad jau pirmajā plānā vairs nav cilvēks savā veselumā; Ēna atgādina par viņa bezpalīdzību un bezspēcību" (Jungs, 1963).

Jungs mums iesaka strādāt ar procesu, kas apiet mūsu loģisko, racionālo prātu, lai rastos trešais, vienojošais simbols. Viņš lika saviem pacientiem veidot priekšstatu sēriju, lai atklātu zemapziņas saturu. Nodarbojoties ar šiem saturiem viņš zināja, ka cilvēks nonāks aci pret aci ar šo "citu", kuru viņš pielīdzināja ēnai. Atkal un atkal Jungs redzēja, kā šis process dod klientam iespēju gūt ieskatu (insaitu) personības sarežģītajā dabā caur priekšstatiem, kuri rodas. Un kā caur šiem priekšstatiem tiek radīta trešā liet un priekšstati tiek savienoti.
Smilšu spēlē smiltis, ūdens un figūras uzrunā mūs, apejot mūsu racionālo prātu. Tas veidojums, kas rodas, pauž spriedzi un ļauj arī notikt sintēzei. Veidojot smilšu bildi, mēs veidojam tiltu uz apziņu, jo aktīvi veidojam attiecības starp Ego un Patību, Personu un Ēnu, Ēnu un Patību. Kad psihei ir pieeja enerģijām, kas ir mūsu iztēles produkts, kas nāk no dziļas bezapziņas, tur ir iesaistīta Ēna un gan apziņa, gan bezapziņa, tiek ietekmētas un transformētas. Kā vēlāk būs minēts trialogā, mēs kļūstam vairāk trīsdimensionāli un paplašināmies kā cilvēcīgas būtnes. Un tad mēs lielākā mērā varam dzīvot ar tām mūsu daļām, kuras ir mazāk apzinātas vai atšķeltas (Bradway, K 2005).
Ja Ego mēģina Ēnu pieņemt, tad pirmais solis ir izdarīts: Es esmu tas, kurš jūt, tas, kurš ir atbildīgs. Ja apzināmies savus kompleksus, varam izvēlēties, kā pret tiem izturēties. Tā ir atbrīvošanās sajūta, citu cilvēku pieņemšana, vitalitāte.

( Bradway, K., Chambers, L., Chiaia, M.E. Sandplay in Three voices. 2005).

Keja: Pirmā reize, kad es dzirdēju vārdu Ēna, lietotu psiholoģiski, bija dziesma "Me and my shodow". Atcerieteies?
Visas: smiekli.
Lūcija: Tā ir tāda maza, jauka dziesmiņa.
K: Jā. "Es un mana Ēna, da,da,da…" Mēs vienkārši ejam pa avēniju kopā, un mēs esam vieni. Tā pavisam nav negatīva, un tad es sāku dzirdēt vārdu Ēna Jungiāniskajā grupā, un tā bija pavisam slikta. Un tad es dzirdēju, ka Jungs ļāva tai būt gan labai, gan sliktai. Un tas izmainīja visu manu priekšstatu par Ēnu, bet ļoti grūti ir atbrīvoties no sajūtas, ka Ēna ir negatīva. Bet es domāju, ka noziedznieka ēnai jābūt pozitīvai.
L: Klīniskais Ēnas raksturojums ir, ka tā ir visas neizpaustās, negribētās neatzītās nesaskatītās mūsu personības daļas.
Marija: Tā ir vairāk nekā personības nesaskatītās un negribētās daļas.
K: Visas mūsu būtnes. Tās dod ieguldījumu veselumā. Un mums nebūtu veseluma, ja mums nebūtu Ēnas.
L: Pareizi.
K: Mums nav veseluma, kamēr mēs neesam atzinuši Ēnu. Kad mēs nonākam pie Ēnas, mums jāatzīst gan pozitīvais, gan negatīvais. Un pozitīvā saskatīšana palīdz saskatīt negatīvo. Ar to es domāju – Jūs tik ļoti nebaidāties saskatīt negatīvo, ja jūs zināt, ka gan pozitīvais, gan negatīvais ir jūsu daļa.
M: Tā piemēram, ja kāds identificējas ar to, ka ir depresīvs, nelaimīgs un skumjš, tad šīs personas Ēna, faktiski, ir laimīga un jautra.
L: Vai pat mānija. Tas ir negatīvs veids, kā šo Ēnu izteikt.
M: Bet ēna var būt tik ekstrēma. Jā-a. Taču, es domāju, ka daudzi cilvēki dzird Ēnu, un viņi domā tumšs, un tad jūs nonākat pie rasistu idejām. Tumšs ir slikts, lai gan dažiem cilvēkiem gaisma ir ēna, viņi tik stipri identificējas ar tumšo. Es zinu, ka tā tas ir ar mani, tāpēc, ka es esmu cīnījusies ar depresiju. Tāpēc man gaisma un laime ir Ēna.
K: Bet jums ir jāpieņem tas un jāsaprot, ka tā tas ir.
M: Tieši tā. Un jāļauj tam dzīvot caur mani.
L: Ja mēs taisāmies iztikt ar baltu un melnu, vai ar pozitīvu un negatīvu, tad jums var būt balta ēna. Taču tur mums atkal ir spriedumi. Kad mēs kaut kam pieliekam birku pozitīvs vai negatīvs, es domāju, ka tad rodas problēmas. Ēna ir tā daļa, kura nav tik apzināta, vai nav tik saskatāma, kā cita daļa. Tā nav noteikti laba vai slikta.
K: Es nedomāju, ka Marija kaut ko teica par sliktu vai labu. Viņa saka, ka ir depresīva daļa, bet viņa nesaka, ka tā ir slikta, bet to, ka tā ir pārāk uzsvērta. Un tad, lai kompensētu, bezapziņa paceļ augšā prieku un gaišumu.
L: Es vienkārši teicu Marijai, ka gaišums ir daļa no viņas Ēnas, kas ir ļoti interesanta saruna. Redzat? Gaisma Ēnā.
K: Tas ir tas, ko cilvēkiem grūti pieņemt.
L: Man bija tik interesanta pieredze, kad es dzīvoju augstas tehnikas pasaules vidū. Vīrieši parasti apmeklē mani tikai tad, kad tiešām ir slikti. Viņi bieži ir itāļu zelta uzvalkos un drēbēs no Gucci. Viņi izskatās lieliski – lieliski! Un sākumā mani biedēja tādi vīrieši, jo izskatījās, ka viņiem nav Ēnas – tik lieliski viņi bija! Un viņi pelnīja četras reizes vairāk nekā es!
Visas: Smiekli.
L: Es atceros, kā viens no šiem vīriešiem dažas minūtes pēc mūsu tikšanās teica: "Paskatieties uz manām rokām!" Un viņš pacēla rokas un tās trīcēja – vienkārši trīcēja! Ēnas jēdziens šeit ļoti labi palīdzēja. Es nodomāju: "Labi. Šeit ir šis vīrietis, kurš ir pilnīgi loģisks, konkurētspējīgs, lineārs."
K: Dzīvo ar to mērķi, kāds ir vīriešiem.
L: Jā, kas tam ir pretējais. Ja mums ir ēna, kas ir tās pretstats?
M: Par ko jūs domājat, Lūcij!
L: Garīga būtne –
M: Jā, nemateriāla būtne.
L: Kādam vīrietim, ar kuru es strādāju bija garāža piecām mašīnām, un visas piecas mašīnas bija neticami dārgas! Es sāku meklēt Ēnu, jo viņš vienkārši bija pārāk perfekts. Bet perfekts ir sekls. Vai jūs zināt?
K: Hm-hm, sekls un perfekts.
L: Sekli perfekts. Tāpēc mēs atgriezāmies bērnībā, kad veselums varēja būt dzīvāks. Mēs gājām atpakaļ, apmēram, līdz laikam, kad viņam bija piecpadsmit. Šajā laikā šis vīrietis vasarās bija strādājis kādā celtniecības kompānijā, lai nopelnītu naudu. Un kāds celtniecības laukums bija kalnos, kur viņš palīdzēja celt meditācijas centru.
K: Meditācijas centru?
L: Jā. Un, kad viņam bija pārtraukums, viņš mēdz iet un klausīties mūkos. Un tad viņš mēdza apsēsties un ar tiem meditēt. Viņš teica, ka tas bija laimīgākais laiks, kādu viņš spēj atcerēties. Tādēļ mēs pārrunājām to, vai viņš spētu to ienest tagad atpakaļ savā dzīvē. Šis gadījums bija viņa Ēna. Pēc piecām minūtēm vienā no piecām garāžas telpām, viņš tālākajā stūrī atrada piecu pēdu lielu telpu un atdalīja to ar starpsienu. Tur viņš novietoja galdu ar Budu, vīraka kūpinātāju, spilvenu un sildītāju. Un viņš tur ielavījās, kad spēja atlicināt laiku. Viņš teica: "Es nevaru ļaut nevienam par to uzzināt."
K: Izņemot jūs.
L: Izņemot mani. Un tad es sāku domāt, kā palīdzēt viņam integrēt šo Ēnu. Viņš to neapzinājās.
M: Nu, ne gluži. Viņš tomēr izveidoja tam mazu telpu garāžā, pat, ja tā bija ļoti maza telpa starp mašīnām.
K: Bet tas ir liels solis.
L: Tieši tā, bet kā viņš integrēs šo Ēnu?
K: Nu, viņš to izdarīs. Viņš to darījis līdz šim. Jūs esat nodrošinājusi viņam telpu, un katra persona to dara savādāk. Un nav vispārinājuma, kā šī integrācija notiek. Ir lieliski, ka viņš nonācis tik tālu.
M: Jā.
K: Tā ir viņa darīšana. Viņš var neaiziet daudz tālāk tā izpaušanā. Taču viņš ir izdarījis daudz.
L: Labi, bet cik tālu jūs varat iet?
K: Jūs domājat terapeitu vai klientu?
L: Tas, ko es domāju – cik tālu es gribu, lai viņi ietu? Es zinu, ka man nevajadzētu gribēt.
K: Nu tur jūs nekā nevarat darīt. Labi, jūs atzīstat, ka jūs gribat.
Visas: Smiekli.
M: Tā ir jūsu ēna.
L: Tā ir mana Ēna.
M: Vai viņš atrada savu Ēnu smiltīs?
L: Nē, viņš nekad vairs nestrādāja smiltīs.
M: Tātad, kā ir ar Ēnu smiltīs? Kā mēs nosakām, kas ir Ēna?
K: Vai mums to vajag?
L: Es domāju, šeit mums jābūt uzmanīgām. Es esmu redzējusi daudzu smilšu bilžu prezentācijas, un bieži, nekas melns un biedējošs – ragana vai velns, vai pat gorilla, nebija saskatāms kā Ēna. Bet tas, kas biedē, ir slikts. Automātiska kaut kā negatīva identificēšana liek domāt, ka jums vajag atbrīvoties notā, vai ka tam nav vietas.
K: Kā smilšu spēles terapeiti mēs atšķiramies no citiem terapeitiem, jo mēs zinām, ka no tā nav jāatbrīvojas. Un tas, ka mēs to zinām, ir dziedējoši smilšu spēles klientam.
L: Jā, smiltis vienmēr ir vieta tumšajam un biedējošajam – raganām vai kam citam.
M: Un varbūt, tas, ko jūs teicāt agrāk, Keja, par to, ka nav vajadzības identificēt Ēnu smilšu kastē, ir svarīgi. Vai jūs identificējat Ēnu vai nē, smilšu spēles klients izjūt sevis saturēšanu tādā veidā, ka Ēna tiek pieņemta. Un ar šo pieņemšanu tā tiek integrēta.
K: Nu, smilšu spēlē viņi veido kaut ko pareizi. Viņi varētu ielikt tur raganu.
M: Un šī ragana varētu būt Ēna, bet varētu arī nebūt, bet, patiesībā, tam nav nozīmes. Vienkārši, veidojot smiltis, viņiem ir integrācijas pārdzīvojums.
K: Pareizi, tas ir tas, ko es domāju. Es domāju, ka, iespējams, mēs attīstām jaunas teorijas. Smilšu spēlē mums nav nepieciešams pieturēties pie kādas vispārpieņemtas teorijas, jo mums ir savi unikāli pārdzīvojumi, tādēļ ka esam redzējušas tik daudz dažādu smilšu terapijas procesu. Mūsos ir radusies pārliecība, ka process turpinās pats savu ceļu. Tas nav tādēļ, ka par to ir lasīts, tā ir ticama pieredze.
L: Jā.
K: Smilšu spēles klients uztver to, ka mēs ne slavējam, ne nosodām to, kā viņi izmanto figūras. Terapeits uztver smilšu spēli un klientu kā vienu veselu. Un tas ir dziedinoši.
L: Un kad jūs varat izspēlēt šo atšķelto un neatzīto sevis daļu smiltīs, tad, iespējams, tas jums vairs nav tik daudz jādara mājās, darbā vai skolā. Taču kaut kur tas jums ir jādara, jo Ēna neiet projām. Vislabāk to darīt ir smiltīs. Bija kāda programma, kas saucās "Ēna".
M: Un kāds radio šovs saucās "Ēna zina."
L: Un kādas zināšanas Ēna nes – mums – un katram indivīdam? Ēna nes kaut ko vērtīgu.
K: Jā. Tā nes pretstatus mūsu apziņai un tāpēc, tikai to integrējot, mēs varam izjust veselumu.
L: Tāpēc mums vajadzētu priecāties par Ēnu, vai ne?
K: Jā.
M: Ēnai ir daudz līmeņu. Tā var būt personīga, bet arī kulturāla, un tai ir arī arhetipiski aspekti.
K: Ēna nav universāls arhetips, vai tā ir kā Patība? Tā kā katrai personai tā ir savādāka, es domāju, ka tā nepārstāv arhetipu.
M: Nu, tā tomēr pārstāv arhetipālu realitāti, taču ne universālu.
L: Vai – vai vienu speciālu simbolu.
K: Taču arhetipāls nozīmē, ka tas ir dziļākā apziņas līmenī katram, ka tas ir tas pats.
L: Tas var likties savādāk.
K: Taču tas varētu būt, katras personas Ēna atšķiras no citas personas Ēnas.
L: Un iespējams, ka tas tā ir arī kulturāli.
M: Es esmu domājusi par Ēnu tā, ka tā ir Personas pretstats. Tad es lasīju Džo Hendersonu un rakstu "Shadow and Self", un viņš Ēnu liek kā pretstatu Patībai. Viņš saka, lai kur būtu patība, tur ir arī Ēna. Tādejādi mēs turam pretstatus psihes dziļākajos līmeņos.
K: Labi.
M: Jums tas atrodas tajā arhitepālajā līmenī, taču tas ir saistīts ar jebko, kas šai personai ir Patības simbols. Kultūras līmenī, mēs jiņ un janj simbolā varam redzēt, ka melnajā ir mazs balts punktiņš un melns punktiņš baltajā. Šajā ķīniešu simbolā mēs redzam cits cita pretstatu.
K: Un cita papildinājumus.
M: Un papildinājumu – sakarā ar Ēnas/Patības līmeni.
L: Ko jūs sakāt?
M: Es vienkārši rotaļājos ar domām. Es domāju, ka Ēna var būt gan Personas, gan Patības pretstats. Kad jūs skatāties kā kāds veido smilšu kasti, jūs varat saskatīt dažādus Ēnas izpausmes aspektus.
K: Es domāju, vai vispirms nāk "Ēna un pēc tam persona?
L: Tā nekļūst par ēnu, kamēr sāk veidoties Persona, un izslēdz kaut ko vai kaut kādu aspektu. Es domāju, ka daudz ko tādu, kas ir kultūras līmenī. Un jūs?
K: Nu, tas ir arhetipāls, kulturāls un intīms.
M: Jā, iespējams, ka Ēna jūsu ģimenē bija citāda nekā manējā.
L: Nu, es esmu pārliecināta.
Visas: smiekli.
L: Skandināvu un itāļu, es esmu pārliecināta par to. Vai tad Ēna stāv tās mūsu daļas vietā, kura nav apzināta?
K: Es domāju, jūs to ļoti labi pateicāt iepriekš. Ēna ir tā daļa, kura nav pieņemta, jo mums tā nepatīk, jeb mēs tai nespējam noticēt. Ja mēs būtu kā jūsu klients, kura dzīve griežas ap kompjūteriem un materiālām lietām, tad mūsu Ēna būtu garīga.
L: Uh – huh.
K: Tā nav atzīta, bet tiklīdz viņš spēj to atzīt – kā viņš to darīja – viņš tuvojas veselumam, un tā ir individuācija.
L: Tātad Ēna, kad kļūst atzīta, arvien vairāk kļūst par daļu no tā, kas esam mēs.
K: Mēs nekad nebeidzam savu individuāciju. Man ļoti patīk Džeimsa Holla individuācijas definīcija.
M: Kāda tā ir?
K: Savā mazajā grāmatiņā "Jungian Dream Interpretation" viņš teica, ka individualizācija ir savas unikālās psiholoģiskās realitātes, ieskaitot gan tās spēkus, gan vājības, apzināta izpratne, un tas ved pie Patības pārdzīvojuma.
L: Tātad, kad mēs sākam aizvien vairāk apzināties savu Ēnu un vairāk to atzīt, tad ēna kļūst dziļāka un – kā – kā tas darbojas?
M: Lūcij, agrāk jūs teicāt, ka perfekcionisms ir viendimensionāls un kad mēs sākam iedziļināties savā Ēnā, mēs vairs neesam tik sekli un perfekti un kļūstam vairāk dimensionāli. Es domāju, mēs kļūstam dziļāki, kā indivīdi. Ja mēs domājam par zīmējumu ar zīmuli vai krītiņu, tad, jo dziļāks ir ēnojums, jo dziļāks ir zīmējums. Tas ir vairāk trīsdimensionāls. Mēs kļūstam piepildītāki kā cilvēciskas būtnes, ja varam dzīvot lielākā saistībā ar tām sevis daļām, kuras ir mazāk apzinātas vai vairāk atšķeltas.
K: Tātad, kad mēs individualizējamies, mēs neprojicējam Ēnu. Mēs neprojicējam to uz kādu citu. Ja mēs to atzīstam sevī, mums tā nav jāprojicē. Vai pareizi?
L: Jā.
M: Nu, mēs varētu to projicēt, bet tad mēs varētu apzināties kā Ēnu. Mēs varētu sajust šo mazo zemisko zaļo skaudību un zināt, ka tā ir mūsu. Mēs varētu saprast, ka tas nav saistīts ar citu.
K: Tātad, mēs neattiecinām to uz citu peronu. Vai arī mēs atzīstam to, ka attiecinām un tad mēs neuzskatām šo personu par atbildīgu. Mēs esam atbildīgi par Ēnu.
L: Man vēlreiz jāpasaka, cik lieliska ir smilšu spēle, tāpēc, ka tā ir neverbāla. Verbālajā terapijā, kad mēs cenšamies atzīt ēnu, tā var būt tāda šausmīga lieta. Un ir ļoti grūti to verbāli atzīt. Ugh! Faktiski, es, iespējams, to nedarītu – izņemot nakts vidū, kad es pamostos un man ir kāds šausmīgs – …
K: Jums var būt sapnis.
L: Iespējams, ka es redzēju sapni. Bet smiltīs jūs varat sākt veidot attiecības ar tām jūsu daļām, kuras jūs nepazīstat un nepieņemat – bez kauna jūtām.
K: Un jūs to darāt kopā ar kādu, ar kuru jums tas nav jāverbalizē, un jūs zināt, ka arī viņš skatās uz to un nenostājas par to pret jums. Viņš pieņem jūs, tādēļ varbūt, nav kauna.
M: Es domāju, tur var būt kauns Personai, kura veido smilšu bildi. Ja tā redz Ēnu pirmo reizi, tai var būt kauns. Bet tad mēs, kā terapeiti, atspoguļojam viņiem šo pieņemšanu.
L: Es piekrītu, es nedomāju, ka Ēna parādās smilšu procesā, kamēr nav nodibinājušās uzticības pilnas attiecības starp terapeitu un smilšu spēles klientu, un tad risks nav tik liels. Tāpēc, tad Ēnas materiāls var sākt parādīties drošā vietā.
K: Un terapeita atzīšana nav vienkārši verbālā līmenī.
L: Es piekrītu.
K: Tā ir pieņemšana daudz dziļākā līmenī. Jūsu psihe saprot, ka tas tiek pieņemts no terapeita puses ļoti dziļā līmenī.
M: Pareizi, un, iespējams, ka tas, Lūcij, ko jūs sakāt, ir tas, ka tad, kad persona pirmo reizi izjūt Ēnu, nav kauna. Taču tad, kad viņa atkāpjas un skatās uz smilšu kasti, var parādīties kauns. Tad viņa var paskatīties uz mani un manu sejas izteiksmi, lai redzētu kā es to saturu.
L: Tieši tā.
K: Nav vienkārši tas, ka terapeits liekas pieņemam to, ko jūs esat izveidojis. Bet terapeits pieņem jūs, visu jūsos.
L: Jā. Šeit ir izveidota vieta, kurā notiek šīs attiecības. Es neesmu redzējusi nevienu kastes veidotāju, kas būtu veicis lielu ēnas darbu jau pirmajā kastē. Jums ir jāiestrādā jūsu veids tajā, kamēr tas ir droši.
K: Faktiski daudzas reizes jāparādās kastēm, kuras mēs saucam par labām, pirms parādās biedējošā kaste, lai cilvēks varētu justies labi pats ar sevi, pirms parādās kaut kas, ko mēs saucam par negatīvu. Es to atklāju, strādājot ar kādu sievieti. Viņa katru reizi gribēja veidot divas kastes. Viņai vajadzēja izveidot pirmo kasti, kuru viņa izjuta kā "labu" un tad viņa varēja veidot "sliktu" kasti.
L: Viens no iemesliem tam, ka smilšu spēlē var iet tik dziļi ir tas, ka sākot ar šīm atklātajām attiecībām, nav nekā, kas būtu nepareizs vai –
K: Slikts.
L: Tāda ir neizteikta vienošanās starp terapeitu un klientu tajā līmenī. Un es nedomāju, ka jūs spētu panākt tāda veida verbālu vienošanos.
K: Es piekrītu.
M: Es domāju, kas tas ir smilšu spēlē, kas ļauj mums izjust pilnīgu atzīšanu?
K: Mēs nelietojam vārdus, tāpēc mēs satiekamies dziļākā vietā.
L: Un tas arī tiek saturēts.
M: Tēls, kurš ienāca man prātā bija par bērnu, kurš zīmē. Es nevērtēju bērna zīmējumu.
L: Nē.
K: Pareizi.
M: Es vienkārši skatos uz to un mani interesē, kas tiek izteikts. Tādēļ tas kaut kā tiek izņemts no personīgā – es kaut kā nevaru to izteikt, palīdziet man.
L: Tā ir izpausme.
M: Ka mēs vienkārši ņemam un atzīstam?
K: Iespējams, tas tāpēc, ka mēs neveltījam vārdus – vai veltījām ļoti maz vārdu. Un tāpēc tā ir izpausme bez vārdiem. Un tam ir jābūt dziļākā līmenī, tāpēc ka tiklīdz mēs lietojam vārdus, mēs izejam no šīs dziļās vietas.
M: Bet kāpēc neverbāli ir vieglāk?
K: Tāpēc, ka jums ir jādomā, kā to izteikt vārdos. Bet smilšu spēlē jūs varat vienkārši uzticēties tam, kas notiek, bez nepieciešamības lietot vārdus.
M: Labi. Es redzu. Tātad tas ir neverbālais, kas ļauj mums nolaisties šai dziļākajā vietā.
K: Es tā domāju.
L: Tad jūs vienkārši varat būt ar šo enerģijas plūsmu – jo jūs to nenogriežat ar vārdiem.
K: Ja jūs esat verbālā terapijā, un klients kaut ko saka, jums ir jādomā par vārdiem, ar kuriem atbildēt. Smilšu spēlē jūs uzticaties kaut kam dziļākam nekā vārdi. Un jūs saprotat, ka varat tam uzticēties un smilšu spēlētājs tam uzticas un kaut kas notiek.
M: Man tas patīk. To vienkārši vajag teikt tik daudzas reizes. Mēs kā smilšu spēles terapeiti radām brīvu un aizsargātu telpu, bāzisko pieņemšanas līmeni.
K: Attiecībās.
L: Un šeit ir tecējums(plūdums).Kad jūs neieviešat vārdus, tad ir demarkācija. Kad jūs nelietojat vārdus, vienkārši turpina strādāt neverbālā psihes izpausme. Tāpēc vārds "izpausme", Marija, ir atslēga, kad mēs nodarbojamies ar Ēnu, vai kaut ko citu – bet īpaši ar Ēnu.
M: …izpausmes atzīšana.
L: Izpausme ir absolūtā atslēga.
K: Es nepiekrītu. Tas ir pārdzīvojums, kas to dara, nevis izpausme.
L: Ah – ah! Labi.
M: Taču jums ir jāizpauž, lai pārdzīvotu.
K: Tas ir izpausmes pārdzīvojums.
Visas: Jāā!
M: Un ir kaut kas, ka ir vieglāk pieņemt Ēnas izpausmes pārdzīvojumu, nekā mijiedarboties ar to. Un tas, ko mēs sakām par neverbālo, ir svarīgi, jo ar verbālo mēs varam nonākt strupceļā.
L: Mhm – hmm.
M: Tagad es domās atgriežos pie sava pašas smilšu spēles procesa, un pie vienas no pēdējām kastēm, kuras es veidoju. Un pat pēc visiem šiem gadiem man ir pilnīgs priekšstats par šo kasti, kuru es vēl līdz šim integrēju. Es esmu pārliecināta, ka jums abām ir bijis tāda veida pārdzīvojums. Uzaugusi itāļu katoļu ģimenē, jaunava Marija bija ļoti dominējoša. Un es atceros to īpašo kasti, kur man Jaunava Marija un Kali bija aci pret aci, tikai ar mazu puķīti starp tām. Mazu, sīku puķīti, kura radās no šī aci pret aci sakara starp šīm divām arhetipāli sievišķīgām, garīgajām figūrām. Paskatoties atpakaļ, es redzu šos pretstatus, kur viena ir Ēna, bet otra ir Patība.
M: Man liekas, ka tā ir lieliska Ēnas un Patības kopā sanākšana. Tāds ir mans personīgais, kulturālais un intīmais jiņ – jan pārdzīvojums.
L: Jā.
M: Šo divu personu sasprindzinājums ir tik dziļš. Šeit ir pretstatu sasprindzinājums. Tas, kas atbalsojas mūsos, kad mēs veidojam smilšu bildi, kad visi mūsu psihes līmeņi ir iesaistīti un pārdzīvo izpausmi, ir tik dziļš. Un tad integrācija dzīves garumā.
K: Nu, jūs man pastāstījāt par jūsu Ēnas pārdzīvojumu, es jums pastāstīšu par šo pārdzīvojumu no savas smilšu terapijas pieredzes. Es tur ieliku raganu, kura skatījās spogulī. Un man tajā laikā tas neko daudz nenozīmēja. Pēc tam manas attiecības ar māsu, kā dēļ es sāku apmeklēt Doru Kalfu, uzlabojās. Es nezināju, kāpēc. Es domāju, ka tas bija kaut kā cita dēļ, kamēr mēs, kopā ar Doru, desmit gadus vēlāk neapskatījām šīs manis veidotās smilšu bildes. Un tad es bez viņas norādēm sapratu, ka spogulis man atspoguļoja manis pašas raganisko daļu. Un tas bija man tik dziļā līmenī. Es izjutu savu ēnu. Tā bija darbojusies manī visus šos gadus.
M: Jā. Tātad jums ir šis tēls, un jūs nekad to neaizmirsīsiet.
K: Jā, un tas man palīdzēja, lai gan es to neapzinājos. Tas man palīdzēja, lai gan Dora man par to neko neteica. Ja viņa teiktu, es, iespējams, būtu to noliegusi. Es ļoti noliedzoši izturējos pret domu, ka mūsu problēma kaut kādā veidā bija saistīta ar mani.
M: Izņemot, ka jūs tur gājāt, lai strādātu pie tās.
K: Tā tas ir. Mana psihe lika iet man strādāt pie tās, taču apziņas līmenī es gribēju atklāt, ka mūsu problēma bija tikai viņas vaina.
L: Tā kā mēs šeit stāstām Dora stāstus, es atceros vienu no kastēm, kuru veidoju pie Doras. Es nedomāju par to, kā par ēnu, taču tagad es sāku saprast, ka, iespējams, tā ir. Es izveidoju kasti ar Doru, un tā bija gluži skaista kaste. Tajā bija kultivēti lauki un liela ūdens platība, un ūdenī bija buru laiva. Runājot ar Doru par to, es teicu: "Tā ir bez stūres."Un viņa teica: "Kas tas ir?"Un es teicu: "Viņai nav iespējams nonākt jebkādā vietā."Un viņa man teica: "Ah, tā ir tava tumsa." Un man nebija nekādas sajēgas par to, ko viņa ar to bija domājusi., taču te nu es esmu ar savu piezīmju grāmatu, kurā mans laiks sadalīts divus gadus uz priekšu, izvairoties vienkārši būt atklātā jūrā bez stūres. Ah, tas ir grūti.
K: Arī man bija grūti.
M: Izņemot to, ka jūs abas izjutāt, ka kaut kas kļūst labāk, iespējams, ka tāpēc, ka jūs abas nodibinājāt attiecības ar savu Ēnu.
K: Jā, bet tas ir kaut kā grūti, to atzīt. Bet es – es esmu to izdarījusi. Bet cik gadus man tas prasīja?
L: Es zinu, tas ir tas, vai ne? Dziļums, par kuru mēs runājām, jo Ēnas materiāls ir tas, kuru jūs pastāvīgi turpināt iepludināt (ielaist) tajā.
K: Tā nav pabeigta lieta.
M: Nu jā- ā, mēs turpinām strādāt ar raganas enerģiju vai bezstūres enerģiju vai Kali enerģiju. Es sapratu, ka mana identificēšanās bija ar jaunavu Mariju, un tā bija tīrā nevainība. Bet Kali liek man saskatīt niknumu un destrukciju sevī un pasaulē. Un rast telpu tai.
K: Skaisti.
L: Un tas vēl arvien ir ar jums. Šis priekšstats vēl aizvien ir tik skaidrs, kā tajā dienā, kad jūs to veidojāt.
M: Ah! Es redzu to.
L: Es arī to redzu.
M: Tādejādi Ēnas saskatīšanai smilšu spēlē ir milzīga ietekme uz jums un jūsu pašu individuācijas procesu.
L: Jā-ā, tam vajadzīga neliela drosme, vai ne? Tādejādi tai vecajai radio programmai, par kuru es runāju, bija taisnība: Ēna zina. Ēna zina par mūsu papildināšanos kaut kādā veidā. Un mums ir jāzina, ka ēna ir pilnīga.
K: Un arī dziesmai "Es un mana Ēna "ir taisnība. Ēna vienmēr ir kopā ar mums.