20 gs.otrajā pusē terminu Smilšu spēle (Sandplay) ieviesa Junga analītiķe Dora Kalfa. Izmantojot par pamatu K.G. Junga analītisko teoriju, viņa sāka aktīvi attīstīt Smilšu spēles terapijas metodi. Smilšu spēles terapijai ir gara vēsture – daudzu speciālistu ieguldījums deva iespējas paplašināt psihoterapijas pētījumu robežas, ievirzot tās neverbālā valstībā. Skatoties uz Smilšu spēles attīstības vēsturi, daži no tās aizsācējiem šo neverbālo pieeju izveidoja no pašu personīgās pieredzes, un tā kļuva par viņu nodarbošanos visas dzīves garumā, citi ar saviem pētījumiem deva iespēju paplašināt mūsu zināšanas, tomēr vēlāk pievērsās citiem virzieniem. Vēl citi bija lieliski skolotāji un iedvesmoja to klīnicistu iztēli, kuri juta vajadzību pēc simboliskas neverbālas metodes. Astoņdesmit piecu gadu garajā Smilšu spēles vēsturē mēs varam redzēt vairākus sinhronus notikumus, kuri virzījuši uz priekšu šīs metodes izaugsmi un attīstību. Viens no pirmajiem vēstnešiem Smilšu spēles attīstībā bija bērnu psihiatres Magaritas Lovenfeldes (foto) atmiņas par H.Velsa grāmatu „Spēles uz grīdas,” („Floor games”), kurā grāmatas autors bija aprakstījis, kā viņš izmantojis miniatūras figūras spēlējoties ar saviem bērniem. Novērojot, ka valodas izmantošana darbā ar bērniem ir ierobežots komunikācijas veids, Lovenfelde smēlās idejas no Velsa atmiņām un ieviesa miniatūrās figūras un smilšu kastes savā terapijas prakses spēļu istabā. Tā 1929. gadā radās M.Lovenfeldes „Pasaules tehnika”. Tajā laikā Londonā bija izveidojusies auglīga vide, un tā radīja iespēju dažādu jaunu ideju attīstībai bērnu psihoterapijā. Vienlaicīgi tur darbojās tādi ievērojami analītiķi kā Melānija Kleina, Anna Freida, Maikls Fordhams, Donalds Vinnikots. Šajā psihoanalītiski orientētajā vidē dzima Margaretas Lovenfeldes (foto) oriģinālās domas un idejas par citu virzienu psihoterapijā, un 1928. gadā Margareta Lovenfelde nodibināja pirmo psiholoģisko klīniku bērniem. Viens no mērķiem dibinot klīniku bērniem bija „atrast vidi, kura pati par sevi nekavējoties kļūtu pievilcīga bērniem un dotu viņiem un novērotājam it kā „valodu”, ar kuras palīdzību var komunicēt” (Lovenfelde,M., 1979). No 1930.gada šī klīnika kļuva pazīstama kā Bērnu psiholoģijas institūts (ICP), kur, blakus klīniskajam darbam, darbojās arī pētījumu un mācību centrs. 1935.gadā M.Lovenfelde publicēja savu pirmo grāmatu „Spēle bērnībā”, kurai bija liela ietekme uz to, kā uz spēli mēs skatāmies šodien. Grāmatas noslēgumā Lovenfelde nepārprotami apgalvoja, ka „bez atbilstošas iespējas spēlēties nav iespējama normāla un apmierinoša emocionālā attīstība” (Lovenfelde,M., 1935). M.Lovenfelde bija viena no pirmajām terapeitēm, kas apzināti domāja par bērnu smilšu bilžu dziedējošo aspektu kā līdzekli viņu traucējumu pārvarēšanā.
Arī citās vietās pasaulē aptuveni tajā pat laika periodā speciālistiem bija radušās idejas un domas par miniatūru izmantošanu noteiktā telpā gan terapeitiskiem, gan diagnostiskiem mērķiem. Tas parādīja, ka ir pienācis laiks izmantot šāda veida pieeju. Drīz pēc Lovenfeldes „Pasaules tehnikas” E.Ēriksons izstrādāja savu „Drāmas radīšanas testu” (Dramatic Production Test) Harvardas Universitātē 1930. gadā.
Lovenfeldes uzskatam par to, ka šo metodi var pielietot dažādos terapijas virzienos orientēti psihoterapeiti un klīnicisti, piekrita daudzi speciālisti, kuri integrēja to sava darba ietvaros. Piemēram, Šarlote Bīlere (Charlotte Buhler) Vīnes Universitātes pasniedzēja, novēroja Lovenfeldes darbu Londonā trīsdesmito gadu sākumā iekļaujot „Pasaules tehniku” savos pētījumos. Viņa izmantoja to kā diagnostikas instrumentu un līdzekli garīgās veselības līmeņa novērtēšanai gan bērniem, gan pieaugušajiem. Š.Bīlere izstrādāja „Roraļlietu pasaules testu” (Toy World Test), kurš arī mūsdienu smilšu spēles terapeitiem palīdz smilšu bilžu interpretācijā.
Zviedrijā Lovenfeldes ietekmei bija cita forma. Gudrun Seitz (Gudrun Seitz), Erikas institūta Stokholmā dibinātāja, trīsdesmitajos gados apmeklēja Lovenfeldi un atgriezās ar ideju izmantot miniatūras un smiltis darbā ar bērniem savā institūtā. Četrdesmitajos gados Hosta Hardings (Gosta Harding), psihiatrs no Erikas institūta, izmantojot šos materiālus izstrādāja Erika metodi (Erica Method), kas Zviedrijā tika izmantota diagnostiskiem mērķiem. Arī Dora Kalfa, K.G.Junga studente un līdzstrādniece Šveicē, ietekmējās no Margaretas Lovenfeldes (foto) – 1937.gadā Lovenfelde prezentēja savus gadījumus „Pasaules tehnikas” izmantošanā Starptautiskājā kongresā Parīzē, kurā piedalījas Jungs. Bet septiņpadsmit gadus vēlāk, 1954.gadā, Dora Kalfa dzirdēja M. Lovenfeldes lekciju par viņas Pasaules Tehniku kongresā Cīrihē. Svarīgākais šīs terapijas metodē bija tas, ka tā deva bērniem iespēju izteikties neverbāli ar mazu figūriņu palīdzību smilšu kastē. Dora Kalfa saskatīja šīs metodes lielo vērtību un nolēma mācīties Lovenfeldes Bērnu psiholoģijas institūtā, kas bija nodibināts Londonā 1928.gadā. 1956.gadā viņa uzsāka viena gada mācību kursu Londonā. Šajā laikā viņa mācījās pie Vinikotta, kā arī apmainījās ar profesionālu informāciju ar bērnu analītiķi Fordhamu.
Strādājot ar Pasaules Tehniku Anglijā un vēlāk savā praksē Zolikonā, Šveicē, Dora Kalfa redzēja, ka tas, ko bērni radīja smilšu kastē atbilst individuācijas psihiskajiem procesiem, kurus bija aprakstījis K.G.Jungs. Un tā, izmantojot Junga analītisko bāzes izglītību un Lovenfeldes tehniku, Dora Kalfa izveidoja jaunu klīnisku dimensiju, savienojot simbolisko arhetipisko orientāciju ar Lovenfeldes perspektīvu. Viņa izstrādāja savu metodi darbam ar bērniem, un ar M.Lovenfeldes piekrišanu nosauca šo metodi par Smilšu spēli. Tādā veidā Doras Kalfas talants radīja terapeitisko metodi – Smilšu spēli, kura apvieno Junga analītisko psiholoģiju un Margaretes Lovenfeldes Pasaules tehniku un austrumu domu un filozofiju.
Dora Kalfa uzsvēra smilšu kastes nozīmi brīvā un aizsargātā telpā, kur klientiem tiek dota iespēja kontaktēties ar zemapziņu, tādā veidā paužot un pārstrādājot pirmsverbālus pārdzīvojumus un bloķētas enerģijas. Viņa atklāja, ka šo pārdzīvojumu efekts ir psihes reģeneratīvo un dziedējošo enerģiju aktivizācija.
Drīz Smilšu spēle kļuva starptautiski pazīstama. Dora Kalfa to veicināja ar savu spēju viegli komunicēt ar kolēģiem no dažādām valstīm. Drīz viņa saņēma uzaicinājumus no ieinteresētiem cilvēkiem un iestādēm visā pasaulē. Viņa lasīja lekcijas klīnikās, Junga institūtos un universitātēs, sevišķi, Itālijā, Vācijā, Amerikā un Japānā. Drīz izveidojās speciālistu grupa, kas sastāvēja galvenokārt no bērnu analītiķiem un psihologiem, kuri vēlējās studēt smilšu spēles metodi. Tā 1985.gadā radās The International Society for Sandplay Therapy (ISST). Šajā grupā ietilpa: Kay Bradway, Cecil Burney, Chonita Larson un Estelle Weinrib no Amerikas, Paula Carducci un Andreina Navone no Itālijas, Joel Ryce-Menuhin no Anglijas, profesori Higuchi, Kawai un Yamanaka no Japānas, Kaspar Liepenheuer no Šveices, un vēlāk, 1986.gadā, bērnu analītiķis Sigrid Seifert no Vācijas.
ISST izstrādāja statūtus Smilšu spēles terapijas praksei un apmācībai. Šodien ISST nodrošina apmācību Smilšu spēles terapijā un atvieglo šīs metodes zināšanu un pieredzes apmaiņu. Pēc ISST nodibināšanas tiek noturētas nacionālas un internacionālas konferences, lai apspriestos un apmainītos ar informāciju par Smilšu spēles terapiju. Patlaban pasaulē eksistē trīs profesionāli žurnāli – ASV ir the Journal of Sandplay Therapy, Japānā the Archives of Sandplay Therapy un Vācijā the magazine of Sandplay Therapy. Smilšu spēli iepriecina arī augošais literatūras daudzums. Mitchell un Friedmana (1994) Sandplay: Past, Present and Future satur sīku bibliogrāfiju.
M.Lovenfelde pievērsa uzmanību valodas ierobežojumiem terapijā, kas, vispirms, bija kļuvuši redzami viņas darbā ar bērniem. Tomēr tas attiecās arī uz pieaugušajiem. Terapijas procesā augsti artikulējoši pieaugušie riskē izstumt savas reālās jūtas, veikli izmantojot vārdus. Kā mēs zinām, vārdiem ir ļoti ierobežoti intensīvi emocionālie apstākļi. Bieži daudz vairāk var izteikt ar neverbāliem izpausmes līdzekļiem. Lovenfelde (foto) atzīmēja, ka veselīgai attīstībai izšķirošais ir tas, lai spēlei tiktu piešķirta adekvāta telpa. Ja tā kaut kādā veidā tiek traucēta, proto sistēmas enerģija var palikt ieslēgta bērnā, liedzot jebkādus turpmākas enerģijas ieguldījumus turpmākās attīstības uzdevumos. Lovenfelde atzīmēja, ka tad, kad šie pirmsverbālie aspekti kļūst redzami Pasaules Tehnikā, tajos ietvertā enerģija tiek atbrīvota. Lovenfelde gribēja atrast veidu, kā izprast bērnu domāšanu. Viņa gribēja izveidot tādu metodi, kas radītu bērnam iespēju izpausties tik patiesā veidā, cik vien tas iespējams, bez terapeita iejaukšanās. Lovenfeldes nolūks bija aizsargāt bērnu no manipulācijas, kas nāktu no terapeita puses, tādēļ viņa ļoti uzsvēra bērna autonomiju un to, cik svarīgi ir ļaut katram bērnam būt tam, kas viņš ir. Lovenfelde gribēja izslēgt agrās bērnības jūtu transferenci uz terapeitu, kā arī jebkuras kontrtransferences emocionālo reakciju, tādēļ viņa saņēma daudz kritikas. Ārstēšanas kursa laikā viņa ļāva bērniem strādāt ar daudziem terapeitiem un uzsvēra, ka transference neattiecas uz terapeitu, bet gan uz smilšu kasti.
Doras Kalfas praksē attiecības starp klientu un terapeitu ieguva jaunu nozīmi. Pretēji Lovenfeldei viņa atzina, ka terapeita atbildība ir radīt to, ko viņa sauca par brīvu un aizsargātu telpu klientam. Viņa redzēja, ka šo attiecību saturs bija tas, ka klientam bija iespēja nonākt viņa paša dziļākajā centrā un saskatīja, ka tieši šo attiecību drošībā klients varēja justies saprasts.
2003.gadā, jau trešo reizi Doras Kalfas grāmata „Smilšu spēle: psihoterapeitiskā pieeja psihei” (Sandplay: A Psychotherapeutic Approach to the Psyche) tika izdota Amerikā. Laimīgā kārtā literatūras apjoms par smilšu spēles terapiju arvien pieaug. Tomēr Doras Kalfas klasiskais teksts paliek fundamentāls Smilšu spēles terapijas izpratnei un apgūšanai.
Lai gan daudzi diagnostiskie pielietojumi Lovenfeldes tehnikai kādu laiku tika lietoti, tomēr projektīvi/diagnostiskais uzsvars laika gaitā ir zaudējis savu nozīmi. Kaut arī daži, piemēram, Šarlotes Bīleres, atklājumi saglabājas, un mūsdienu smilšu spēles terapeiti izmanto tos savā klīniskajā darbā. Mūsdienās smilšu spēles terapijas metodi izmanto vairāki tukstoši speciālistu daudzās pasaules malās kā instrumentu pašizpausmei un dziedināšanai, jo smilšu spēles terapija dod iespēju pilnīgākai prāta, ķermeņa un iztēles apvienotai izteiksmei.

• Mitchel, R.R., Friedman H.S., Sandplay: Past, Present and Future. London: Routlege. 1994.
• Kalf,D., Sandplay: A Psychotherapeutic Approach to the Psyche. Temenos Press, California, 2003.
• Lovenfeld, M., Play in childhood. New York: Willey, 1935/1979).
• Batņa, V., Pasaule smiltīs. Izdevniecība: RaKa, 2011.